Kādreiz, tālajos deviņdesmitajos, kad es vēl biju pavisam mazs zēns, es pavadīju vasaras pie saviem vecvecākiem Rēzeknē. Vienaudžu manā apkārtnē īsti nebija, taču vectēva grāmatu plauktos bija Žila Verna, Aleksandra Dimā, Džeimsa Fenimora Kūpera un citu rakstnieku grāmatas, un lai sevi kaut kā izklaidētu, es lasīju pamatīgi un daudz. Un vēl vectēvam bija lērums ar rakstāmpiederumiem – pildspalvas, blociņi, zīmuļi un flomāsteri. Bija arī kaudzes ar vēstuļu papīru, melna kaligrāfijas tuša un tintes pildspalvas ar maināmiem uzgaļiem. Un es zīmēju.
Kaut kad tajos laikos es iepazinos ar komiksu pasauli, kurus piedāvāja izdevniecība “Egmont Latvija”. Nekāds Marvel un DC pat nebija dzirdēti, galvenie komiksu žurnāli bija “Mickey Mouse” un “Donalds Daks”. Un komiksi uzreiz kļuva par manu mīļāko lasāmvielu. Protams, ka arī es pats uzreiz mēģināju zīmēt ilustrētus stāstiņus. Ļoti īsus, vēlams smieklīgus, cik nu toreiz man bija izpratne par humoru.
Tagad ir jāpastāsta, ka Rēzeknē toreiz bija un arī vēl joprojām ir avīze “Rēzeknes Vēstis”. Un šai avīzei bija pielikums bērniem “Kurkulēns”, kurš publicēja bērnu vēstules, zīmējumus un dzejoļus.
Un es, vecvecāku skubināts, aizsūtīju avīzei savu pirmo komiksu. To, kas augstāk, par makšķernieku. Par publikāciju es saņēmu savu pirmo honorāru – divus latus. Wooow! Biju stāvā sajūsmā, tāpēc turpināju zīmēt.
Tanī pat laikā, avīze “Diena” ik nedēļu publicēja komiksu seriālu par runci Gārfīldu. Atšķirībā no Donalda Daka vai Mikī peles, šie komiksi bija ļoti īsi, ļoti kodolīgi. Kā anekdotes. Un es, Gārfīlda iedvesmots, uzīmēju komiksu par runci. Neko ilgi nedomājot par viņa vārdu, es runci nosaucu par Punci. Jo atskaņas. Runča sejas vaibstus es nospiedu iedvesmojos no Gārfīlda, protams.
Un tā lieta aizgāja. Runcis Puncis man tik ļoti iepatikās, ka turpmāk es zīmēju tikai viņu. Šo varoni zīmēju vairākus gadus. Lielākoties skolas brīvlaikā, kuru allaž pavadīju Rēzeknē. Zīmējot Runci Punci, es tīri uzlaboju arī savas zīmēšanas prasmes un izstrādāju to, ko varētu nosaukt par savu stilu.
Es zīmēju Runci Punci līdz pat devītajai klasei, kad manas intereses nomainījās, un skola un pulciņi, un pusaudžu izdarības ņēma virsroku.
Es atsāku zīmēt savus divdesmit gadus vēlāk. Visu, ke es uzzīmēju lieku šeit, Stulbums.com lapā un vēl mazliet tiek Cehs.lv. Luste zīmēt joprojām ir, taču sadzīve, darbs un ģimene, protams, koriģē mana brīvā laika izmantošanu. Gan jau, būs labi.
Nobeigumā vēl teikšu, ka hobiji ir forši un, ja kaut kas jums bērnībā / jaunībā dikti patika, bet tika atstāts novārtā, pamēģiniet to atkārtot tagad. Tā vijole pati sevi neuzspēlēs. Jā, un nelamājiet bērnus par apzīmētām tapetēm, varbūt nākotnē tiešām izaugs krietns mākslinieks vai māksliniece.