Ko mēs zinām par Irānu? Runāšu par sevi un atzīšos. Neko īpaši daudz. Islāmistu valdība, sankcijas, embargo un protesti. Daudzas desmitgades viņi dzīvo visnotaļ izolēti un, kā es varu lasīt no ziņu virsrakstiem, viņi ir apdraudējums rietumu pasaulei. Irānas kultūra? Kaut kas, kaut kas saistīts ar seno Persiju, paklāji, pasakas un Šeherezāde. Mūsdienu kultūra? …
Lūdzu piedošanu par savu ignoranci. Kad uzzināju, ka pastāv irāņu autores komikss par dzīvi Irānā, es zināju, ka tas ir jāizlasa. Un, ak, dievs, tas tik bij’ ceļojums.
Persepolis.
Autore: Mardžana Satrapi (Marjane Satrapi, مرجان ساتراپی )
Autobiogrāfisks vizuālais romāns. Neesmu autobiogrāfiju piekritējs, bet šis būs rets izņēmums. Grāmata ir diezgan apjomīga un, manā gadījumā, tā ir antoloģija, kas sastāv no iepriekš publicētiem krājumiem Persepolis 1, 2, 3 un 4. Galvenā varone, Mārdžija (Marji), grāmatas lappusēs no jaunas meitenes izaug līdz jaunai sievietei, detalizēti apraksta dzīvi Irānā, kā arī savu ceļojumu uz Eiropu un atgriešanos atpakaļ mājās.
Grāmata sastāv no daudzām astoņu līdz desmit lappušu garām nodaļām. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, neliela dzīves epizode, kas veido vienu garu, secīgu vēstījumu visas grāmatas garumā. Autore atklāti dalās ar savu pieredzi, par pirmo cigareti un par pirmo iemīlēšanos, par jautriem un par skumjiem brīžiem.
Irānas vēsture ir nemitīga apvērsumu un protestu virkne. Grūti noticēt, ka valstī, kur nemieri tiek apspiesti ar vislielāko nežēlību, cilvēki joprojām atļaujas iziet ielās un paust savu nostāju. Grāmatas autore stāsta par savu pieredzi, taču atzīstas, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības vairs nav piedalījusies demonstrācijās.
Skaidrs, ka dzīve Irānā nav nedz viegla, nedz vienkārša. Dažas grāmatā aprakstītās epizodes ir ļoti skumjas. Dažas – patiesi traģiskas. Viena epizode bija īpaši sāpīga. Gluži kā grāmatā “Āķis 22”, tuvāk beigām, kad pilots Joseriāns pēkšņi paliek viens pats, aci pret aci ar kara šausmām. Un kā mēdz teikt – karš nekad nemainās.
Kā vecāki uzzināja, ka viņu meita pirms nāvessoda izpildīšanas tika izprecināta un izvarota? Likums paredz, ka līgavainis maksā līgavas vecākiem izpirkumu. Nogalinātās sievietes vecāki saņēma kāzu izpirkuma maksu no valsts kases. Dura lex, sed lex.
Dzīvot šādos apstākļos ir ārkārtīgi sarežģīti. Cīnieties – teju neiespējami. Tomēr cilvēki cenšas saglabāt optimismu, turas cieši pie draugiem un radiem, meklē dzīves mazos prieka mirkļus. Pat tad, kad valdība diktē ko darīt, ko domāt un ko vilkt mugurā, arī tad ir vieta nelielam manevram, lai atpazītu savējos – mazliet brīvāk un mūsdienīgāk domājošos.
Jaunieši, kas vēl nepazīst baiļu var atļauties vairāk. Slepeni iegādāta rietumu mūzika vai apģērba gabals ir gan priekšmets ar ko lepoties, gan veids, kā uzrauties uz nepatikšanām. Okupācijas varas teritorijā izaugušajiem šis ir zināms fakts.
Grāmatas autore, viņa arī galvenā varone, ir uzaugusi rietumnieciski domājošo ļaužu ģimenē. Vecāki, saprazdami, ka meitai, savu uzskatu dēļ, dzimtenē draud nāves briesmas, palīdz viņai izceļot uz Austriju. Kādu laiku padzīvojusi Eiropā, Mārdžija nolemj atgriezties uz dzimteni, jo nejūtas iederīga brīvībā un bezrūpībā uzaugušo cilvēku vidū. Irānā viņa satiek citus mūsdienīgi/ rietumnieciski domājošus jauniešus, taču saprot, ka arī te viņai vairs nav vietas. Plaisa starp Mārdžiju un citiem modernajiem irāniešiem ir kļuvusi lielāka. Pieaugšana radikāli reliģiozā vidē iespaidos pat visnoturīgākos prātus.
Komiksā ir ļoti daudz teksta. Būtībā, tas ir lielākoties lasāms gabals, ar daudz dialogiem un ilustrācijām. 2007. gadā pēc grāmatas motīviem tika izveidota animācijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis būs gadījums, kad filma kvalitātes ziņā neatpaliek no grāmatas. Iesaku vispirms noskatīties filmu, un tad, ja aizķers, ķerties arī pie lasīšanas.
Kopvērtējums:
Sižets: Liktenīga autobiografija.
Zīmēšanas stils: Melns uz balta (mans mīļākais stils), nekādu pustoņu.
Vērtējums: 8 protesta dūres no 10.
Autore ir stāstījusi intervijās, ka grāmata ir autobiogrāfiska, nevis dokumentāla. Daudzi notikumi ir aprakstīti tā, lai veidotos literārs darbs, nevis precīza reportāža. Pieļaušu, ka daudzi fakti ir aprakstīti tā, lai neapdraudētu Irānā dzīvojošos tuviniekus, nevis lai karmas pēc sabiezinātu krāsas. Pati autore šobrīd dzīvo un strādā Francijā, uz kurieni plānoja doties grāmatas beigās.
Šobrīd, kad tuvākajās kaimiņvalstīs attīstās Irānveidīgi, izolēti un pret rietumiem agresīvi noskaņoti režīmi, komiksā aprakstītie notikumi ir uztverami teju kā draudīgs pareģojums.