1

Par joku aizvainotajiem.

Kāds apvainojās par joku. Atkal?

Čau, te Rupucinskis! Izmantoju šo pseidonīmu parakstot komiksus, karikatūras, stāstus un receptes. Sadarbībā ar LSM portālu, es šogad esmu izveidojis komiksu sēriju “Ziemas stāsti”. Un jau pati pirmā epizode izraisīja neizprotamu ažiotāžu soctīklos.
(Te.)

Manuprāt, sanāca ļoti mīļi. Visnotaļ sirsnīgi. Buč-buč-buč! Ļoti piestāv tam decembrim, par kuru mēs fantazējam našķojoties ar mandarīniem un nesteidzīgi izvēloties dāvanas saviem tuviniekiem. Tētis burvīgi pavada laiku ar bērniem. Viņam rokā ir grāmata, nevis telefons. Bērni grib klausīties tētī, jo pazīst viņu kā labu stāstnieku, tāpēc lūdz pastāstīt pasaku. Mamma nav kadrā, bet var iztēloties, ka arī viņa ir tepat tuvumā. Tētis, vecais jokdaris, zina, ka ir sveces, kuras deg, un ir medicīniskie līdzekļi, kuri sarunvalodā arī tiek saukti par svecēm. Tētis pastāsta bērniem atgadījumu ar opi, un, runājot par tām svecēm, atceras, ka ir jāiededz arī pirmā svece Adventes vainagā. Punkts. Idille kā Disneja bērnu filmās. Ne gluži Sniegbaltīte, bet vairāk tā kā Šreks. Es pabeidzu un saglabāju zīmējumu, nosūtīju failu redakcijai, un aizgāju samīļot savus bērnus.

Sestdien komikss tika publicēts LSM portālā, pirmdien tas tika ielikts LSM sociālajos tīklos, kur tas lēnām vāca tīkšķus un dažus komentārus.

Trešdienas pēcpusdienā kāds par vajāšanu un neslavas celšanu notiesātais publicists savā Twitter kontā ielika komiksa fragmentu un nosauca to par “piedauzīgu, šķebinošu, atbaidošu stulbumu, kas jau atkal tiek apmaksāts no nodokļu maksātāju naudas.” Zem šī ieraksta plosījās desmitiem saniknotu komentētāju. Es lasīju komentārus un nespēju noticēt savām acīm. Urā! Mans pirmais skandāls!

Joki ir diezgan smalka lieta. Nekad nav tā, ka joks patīk pilnīgi visiem. Dažiem tas šķiet tikai nesmieklīgs. Daži no sirds apvainojas. Piemēram, visas manas mīļākās komēdijas — “Braiena dzīve”, “Borats”, “Dogma”, “Dienvidparks”, un pat romantiskā Ziemassvētku filma “Tāda ir mīlestība”, visas šīs komēdijas bija sastapušas kritiku, protestus un aicinājumus aizliegt. Arī stāvizrāžu (stand-up) komiķiem nākas taisnoties gan par izteikti neiekļaujošiem, gan par pārspīlēti iekļaujošajiem woke jokiem. Un te nu arī es, visbeidzot tieku pie saviem nīdējiem. Daži tikai apsaukājās. Daži izteica vilšanos par to, ka bildē ieraudzīja ko tādu, kas tur pat nebija uzzīmēts. Daži izdarīja secinājumus gan par manu humora izjūtu, gan par visu manu dzīvesgājumu. Mīļš paldies, nedraugi, nīstiet vēl! Spilgtākos komentārus es pieglabāju kā suvenīru vai kā pierādījumu tiesai, laiks rādīs.

Piebildīšu, ka izpatikt visiem nekad nav bijis mans mērķis. Pietiek ar to, ka manas bildes atzīst par labām neliels bariņš līdzīgi domājošo ļaužu. Mums ir līdzīga izpratne par to, par ko drīkst vai nedrīkst jokot, mums ir laba izglītība, interesants dzīves gājums un katram savs radošums. Papētot skaļākos nīdējus, es izjutu vieglu vilšanos. Mums nav pa ceļam un labi vien, ka tā. Es tiešām negribētu, lai manas bildes patīk šādiem cilvēkiem. Sakarā ar to, ka sašutuma vētra sākās pēc publikācijas Twitterī, minēšu, ka arī portālu LSM šie aizvainotie nelasa, citādi virtuālā linča tiesa sāktos jau sestdienas rītā.

Runājot par to, ka manus komiksus apmaksā nodokļu maksātāji, varu paskaidrot, ka cenas ir ļoti saprātīgas. Taupības nolūkos es zīmēju tikai melnbaltas karikatūras un ekrāna spilgtums ir 90, nevis 100 procenti. Skaidra lieta, kopš es tagad esmu skandalozi slavens mākslinieks, cenas nāksies palielināt.

Pat sabiedrisko mediju ombuds saņēma sūdzību par komiksu. Cik man zināms, un, acīmredzami, loģiski un pašsaprotami, nekas aizskarošs komiksā netika saskatīts.

Vārdu sakot. 2024 bija dīvains gads. Joprojām plosās karš Ukrainā, joprojām plosās idioti internetā. No sirds ceru, ka nākošgad viss nokārtosies un sāksies virzība uz labāku Pasauli. Ukraina dabūs mieru, Putins — tiesu, idioti — prasmi lasīt un neapvainoties. Laimīgu Jauno gadu!

0

Lsm.lv Advendtes kalendārs

Šogad decembrī sadarbojos ar Lsm.lv portālu un zīmēju Adventes kalendāru. Katru dienu, līdz pašiem Ziemassvētkiem tika publicēts viens zīmējums (karikatūra). Tā kā es vairāk sliecos uz komiksu zīmēšanu, un man patīk mazliet garāki stāsti, nekā var ietilpināt vienā attēlā, viss šis Adventes kalendārs bija veidots kā komikss. Katra bilde ir uztverama atsevišķi, taču visi attēli kopā veido secīgu vēstījumu. Temats: kādas ģimenes ceļojums pie radiem uz Latgali.

Saite uz LSM portālu

0

Par komiksiem. Sunāns breiveibā.

Es gribu pastāstīt par kādu grāmatu. Sižets ir apmēram šāds. Galvenais varonis ierodas jaunā vietā. No sākuma vietējie viņu nepieņem, taču mūsu varonis, parādot savu labsirdīgo dabu un izpalīdzīgo raksturu, spēj iegūt jaunus draugus. Viņi dodas kopīgos piedzīvojumos. Turpat līdzās dzīvo arī kāds naidīgs grupējums, taču, nokļūstot nepatikšanās, izglābties izdodas tikai apvienojot spēkus ar bijušajiem pretiniekiem. Šis, protams, ir stāsts par Hariju Poteru. Ā, pag’, nē, par Vinniju Pūku. Vai arī par trollīti Muminu? Ak, nē, atvainojos, šoreiz es pastāstīšu par grāmatu “Sunāns breiveibā”.

Stāsta autore: Laura Melne
Māksliniece: Vivianna Maria Stanislavska

Ar savu ievadu es vēlējos teikt, ka grāmata “Sunāns breiveibā” ir veidota pēc bērnu literatūras zelta likumiem. Grāmata varēja būt sarakstīta tikpat labi kā vakar, tā arī pusgadsimtu iepriekš. Ir galvenais varonis, un ar viņu notiek piedzīvojumi. Vēstījuma beigās gan galvenais varonis, gan arī lasītājs ir guvuši vērtīgu mācību. Nevajag strīdēties. Vajag viens otram palīdzēt. Labie darbi tiek atalgoti, bet par blēņām vēlāk ir kauns.

Zīmējumu stils ir mīļš, bērnu grāmatai atbilstošs. Ilustrācijas ir krāsainas un gaumīgas. Dzīvnieciņu emocijas ir saprotamas. Var just, ka grāmatas autorēm pašām mājās ir mājdzīvnieki, un ja nav, tad es esmu ellīgi veikli apmānīts. Sirsnība staro no katras lappuses.

Un tagad par ziloni istabā. Grāmata ir sarakstīta latgaliešu valodā. Es pats esmu no Latgales un man nav grūtību lasīt tekstus latgaliešu valodā, lai gan, atzīšos godīgi, vēl joprojām mazliet neierasti. Bet tas drīz pāries. Vai grāmata zaudētu kaut ko no sava šarma, ja būtu uzrakstīta latviešu literārajā valodā? Domāju, ka nē. Minēšu, ka iztulkota angļu, vācu, franču un citās Pasaules valodās, grāmata joprojām saglabātu savu specifisko bērnības gaišumu. Bet vai kāds atteiksies no lasīšanas, jo grāmata ir latgaliski? Diemžēl, domāju, ka jā. Grāmata ir paredzēta ļoti jauniem lasītājiem, un bērni, kas dzīvo ārpus “platā gala”, diez vai vēlēsies pielikt pūles un boksterēt maz saprotamo, kaut arī absolūti Latvijai piederošo latgaļu valodu. Gribētos, lai “Sunāns breiveibā” tomēr tiktu izdots arī literārajā valodā un tad mēs varētu salīdzināt tirāžas un lasītāju aptveri. Ja nu vienīgi latgaliešu valodas izvēle ir autoru politiskās nostājas paudējs un runas par tulkojumu latviešu valodā ir pielīdzināmas idejai par valsts himnas hip-hop versiju.

Kā jau minēju, grāmata ir sarakstīta pēc visiem bērnu literatūras žanra likumiem. Absolūta klasika bez liekas oriģinalitātes. Šī varētu būt lieliska pirmā grāmata no daudzu grāmatu sērijas. “Sunāns un dzimšanas diena”, “Sunāns dodas makšķerēt”, “Sunāns un tumšā pagraba noslēpumi”, tās ir tikai idejas, bet realizētas dzīvē tās varētu būt mūsu atbilde lietuviešu “Kikai Mikai”. Pievienojiet klāt vēl burtnīcas, uzlīmes un galda spēles ar Sunāna personāžiem. Es tikai par.

Kopvērtējums:

Sižets: Bērnu grāmata no Starptautiskā svaru un mēru biroja

Zīmēšanas stils: Patīkams

Vērtējums: 5 pīlēni Timi no 5

0

Par sevi.

Kādreiz, tālajos deviņdesmitajos, kad es vēl biju pavisam mazs zēns, es pavadīju vasaras pie saviem vecvecākiem Rēzeknē. Vienaudžu manā apkārtnē īsti nebija, taču vectēva grāmatu plauktos bija Žila Verna, Aleksandra Dimā, Džeimsa Fenimora Kūpera un citu rakstnieku grāmatas, un lai sevi kaut kā izklaidētu, es lasīju pamatīgi un daudz. Un vēl vectēvam bija lērums ar rakstāmpiederumiem – pildspalvas, blociņi, zīmuļi un flomāsteri. Bija arī kaudzes ar vēstuļu papīru, melna kaligrāfijas tuša un tintes pildspalvas ar maināmiem uzgaļiem. Un es zīmēju.

Kaut kad tajos laikos es iepazinos ar komiksu pasauli, kurus piedāvāja izdevniecība “Egmont Latvija”. Nekāds Marvel un DC pat nebija dzirdēti, galvenie komiksu žurnāli bija “Mickey Mouse” un “Donalds Daks”. Un komiksi uzreiz kļuva par manu mīļāko lasāmvielu. Protams, ka arī es pats uzreiz mēģināju zīmēt ilustrētus stāstiņus. Ļoti īsus, vēlams smieklīgus, cik nu toreiz man bija izpratne par humoru.

Tagad ir jāpastāsta, ka Rēzeknē toreiz bija un arī vēl joprojām ir avīze “Rēzeknes Vēstis”. Un šai avīzei bija pielikums bērniem “Kurkulēns”, kurš publicēja bērnu vēstules, zīmējumus un dzejoļus.

Un es, vecvecāku skubināts, aizsūtīju avīzei savu pirmo komiksu. To, kas augstāk, par makšķernieku. Par publikāciju es saņēmu savu pirmo honorāru – divus latus. Wooow! Biju stāvā sajūsmā, tāpēc turpināju zīmēt.

Tanī pat laikā, avīze “Diena” ik nedēļu publicēja komiksu seriālu par runci Gārfīldu. Atšķirībā no Donalda Daka vai Mikī peles, šie komiksi bija ļoti īsi, ļoti kodolīgi. Kā anekdotes. Un es, Gārfīlda iedvesmots, uzīmēju komiksu par runci. Neko ilgi nedomājot par viņa vārdu, es runci nosaucu par Punci. Jo atskaņas. Runča sejas vaibstus es nospiedu iedvesmojos no Gārfīlda, protams.

Un tā lieta aizgāja. Runcis Puncis man tik ļoti iepatikās, ka turpmāk es zīmēju tikai viņu. Šo varoni zīmēju vairākus gadus. Lielākoties skolas brīvlaikā, kuru allaž pavadīju Rēzeknē. Zīmējot Runci Punci, es tīri uzlaboju arī savas zīmēšanas prasmes un izstrādāju to, ko varētu nosaukt par savu stilu.

Es zīmēju Runci Punci līdz pat devītajai klasei, kad manas intereses nomainījās, un skola un pulciņi, un pusaudžu izdarības ņēma virsroku.

Es atsāku zīmēt savus divdesmit gadus vēlāk. Visu, ke es uzzīmēju lieku šeit, Stulbums.com lapā un vēl mazliet tiek Cehs.lv. Luste zīmēt joprojām ir, taču sadzīve, darbs un ģimene, protams, koriģē mana brīvā laika izmantošanu. Gan jau, būs labi.

Nobeigumā vēl teikšu, ka hobiji ir forši un, ja kaut kas jums bērnībā / jaunībā dikti patika, bet tika atstāts novārtā, pamēģiniet to atkārtot tagad. Tā vijole pati sevi neuzspēlēs. Jā, un nelamājiet bērnus par apzīmētām tapetēm, varbūt nākotnē tiešām izaugs krietns mākslinieks vai māksliniece.

0

Par komiksiem. Persepolis.

Ko mēs zinām par Irānu? Runāšu par sevi un atzīšos. Neko īpaši daudz. Islāmistu valdība, sankcijas, embargo un protesti. Daudzas desmitgades viņi dzīvo visnotaļ izolēti un, kā es varu lasīt no ziņu virsrakstiem, viņi ir apdraudējums rietumu pasaulei. Irānas kultūra? Kaut kas, kaut kas saistīts ar seno Persiju, paklāji, pasakas un Šeherezāde. Mūsdienu kultūra? …

Lūdzu piedošanu par savu ignoranci. Kad uzzināju, ka pastāv irāņu autores komikss par dzīvi Irānā, es zināju, ka tas ir jāizlasa. Un, ak, dievs, tas tik bij’ ceļojums.

Persepolis.
Autore: Mardžana Satrapi (Marjane Satrapi, مرجان ساتراپی )

Autobiogrāfisks vizuālais romāns. Neesmu autobiogrāfiju piekritējs, bet šis būs rets izņēmums. Grāmata ir diezgan apjomīga un, manā gadījumā, tā ir antoloģija, kas sastāv no iepriekš publicētiem krājumiem Persepolis 1, 2, 3 un 4. Galvenā varone, Mārdžija (Marji), grāmatas lappusēs no jaunas meitenes izaug līdz jaunai sievietei, detalizēti apraksta dzīvi Irānā, kā arī savu ceļojumu uz Eiropu un atgriešanos atpakaļ mājās.

Grāmata sastāv no daudzām astoņu līdz desmit lappušu garām nodaļām. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, neliela dzīves epizode, kas veido vienu garu, secīgu vēstījumu visas grāmatas garumā. Autore atklāti dalās ar savu pieredzi, par pirmo cigareti un par pirmo iemīlēšanos, par jautriem un par skumjiem brīžiem.

Irānas vēsture ir nemitīga apvērsumu un protestu virkne. Grūti noticēt, ka valstī, kur nemieri tiek apspiesti ar vislielāko nežēlību, cilvēki joprojām atļaujas iziet ielās un paust savu nostāju. Grāmatas autore stāsta par savu pieredzi, taču atzīstas, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības vairs nav piedalījusies demonstrācijās.

Skaidrs, ka dzīve Irānā nav nedz viegla, nedz vienkārša. Dažas grāmatā aprakstītās epizodes ir ļoti skumjas. Dažas – patiesi traģiskas. Viena epizode bija īpaši sāpīga. Gluži kā grāmatā “Āķis 22”, tuvāk beigām, kad pilots Joseriāns pēkšņi paliek viens pats, aci pret aci ar kara šausmām. Un kā mēdz teikt – karš nekad nemainās.

Kā vecāki uzzināja, ka viņu meita pirms nāvessoda izpildīšanas tika izprecināta un izvarota? Likums paredz, ka līgavainis maksā līgavas vecākiem izpirkumu. Nogalinātās sievietes vecāki saņēma kāzu izpirkuma maksu no valsts kases. Dura lex, sed lex.

Dzīvot šādos apstākļos ir ārkārtīgi sarežģīti. Cīnieties – teju neiespējami. Tomēr cilvēki cenšas saglabāt optimismu, turas cieši pie draugiem un radiem, meklē dzīves mazos prieka mirkļus. Pat tad, kad valdība diktē ko darīt, ko domāt un ko vilkt mugurā, arī tad ir vieta nelielam manevram, lai atpazītu savējos – mazliet brīvāk un mūsdienīgāk domājošos.

Jaunieši, kas vēl nepazīst baiļu var atļauties vairāk. Slepeni iegādāta rietumu mūzika vai apģērba gabals ir gan priekšmets ar ko lepoties, gan veids, kā uzrauties uz nepatikšanām. Okupācijas varas teritorijā izaugušajiem šis ir zināms fakts.

Grāmatas autore, viņa arī galvenā varone, ir uzaugusi rietumnieciski domājošo ļaužu ģimenē. Vecāki, saprazdami, ka meitai, savu uzskatu dēļ, dzimtenē draud nāves briesmas, palīdz viņai izceļot uz Austriju. Kādu laiku padzīvojusi Eiropā, Mārdžija nolemj atgriezties uz dzimteni, jo nejūtas iederīga brīvībā un bezrūpībā uzaugušo cilvēku vidū. Irānā viņa satiek citus mūsdienīgi/ rietumnieciski domājošus jauniešus, taču saprot, ka arī te viņai vairs nav vietas. Plaisa starp Mārdžiju un citiem modernajiem irāniešiem ir kļuvusi lielāka. Pieaugšana radikāli reliģiozā vidē iespaidos pat visnoturīgākos prātus.

Komiksā ir ļoti daudz teksta. Būtībā, tas ir lielākoties lasāms gabals, ar daudz dialogiem un ilustrācijām. 2007. gadā pēc grāmatas motīviem tika izveidota animācijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis būs gadījums, kad filma kvalitātes ziņā neatpaliek no grāmatas. Iesaku vispirms noskatīties filmu, un tad, ja aizķers, ķerties arī pie lasīšanas.

Kopvērtējums:

Sižets: Liktenīga autobiografija.

Zīmēšanas stils: Melns uz balta (mans mīļākais stils), nekādu pustoņu.

Vērtējums: 8 protesta dūres no 10.

Autore ir stāstījusi intervijās, ka grāmata ir autobiogrāfiska, nevis dokumentāla. Daudzi notikumi ir aprakstīti tā, lai veidotos literārs darbs, nevis precīza reportāža. Pieļaušu, ka daudzi fakti ir aprakstīti tā, lai neapdraudētu Irānā dzīvojošos tuviniekus, nevis lai karmas pēc sabiezinātu krāsas. Pati autore šobrīd dzīvo un strādā Francijā, uz kurieni plānoja doties grāmatas beigās.

Šobrīd, kad tuvākajās kaimiņvalstīs attīstās Irānveidīgi, izolēti un pret rietumiem agresīvi noskaņoti režīmi, komiksā aprakstītie notikumi ir uztverami teju kā draudīgs pareģojums.

0

Par komiksiem. Sailor Twain.

Komiksi mēdz būt dažādi. Es pats zīmēju vebkomiksus – īsus stāstus, kurus veido 3 vai 4 secīgi attēli un teksts. Komiksi, kurus regulāri izdod papīra formātā — DC, Marvel u.c. supervaroņu stāsti, kā arī japāņu manga, tie sastāv no vidēji 24 lappusēm. Un tad vēl ir grafiskie romāni, piemēram iepriekš apskatītais “Watchmen” – to garums mēdz būt no 48 lappusēm līdz 200 un pat vēl vairāk. Un tad ir tādas grāmatas kā “Sailor Twain”.

Autors: Marks Sīgels (wiki, twitter)

OK, uzreiz atrunāšos, lappušu skaits nav kritērijs pēc kura vērtēt grāmatu, gluži tāpat kā mēs nevērtējam kino vai mūziku pēc to garuma. Bet es nevaru to noklusēt – 399 lappuses lielisku ilustrāciju un aizraujoša teksta.

Darbība notiek 19.gadsimta beigās, Hudzona upes ielejā. Stāsts ir par kuģa kapteini Tveinu, kurš upē ierauga un izglābj ievainotu nāru.

Sākas intrigas, romantika un iesaistās pārdabiskie spēki. Kapteinis iemīlas, cenšas nāru noslēpt no svešām acīm, taču tas īsti neizdodas un sirdī iezogas bailes un greizsirdība. Kurš būs tas, kuram nāra nodziedās savu dziesmu? Kurš viņu vēlējās nogalināt un kas slēpjas zemūdens dvēseļu valstībā? Grāmata pakāpeniski sniegs atbildes, taču atstās vietu arī lasītāja interpretācijai.

Varētu jau salīdzināt šo stāstu ar reiz populāro filmu un grāmatu sēriju “Krēsla”, taču grāmatā “Sailor Twain” viss šķiet mazliet nopietnāk un ir vairāk orientēts uz pieaugušu lasītāju. Labāks salīdzinājums būtu 2019 gada filma “Lighthouse”. Drēgns, miglains laiks, apkārt ūdens, un pakāpeniski pazūd atšķirība starp realitāti, atmiņām un murgiem. Atbilstoša lasāmviela rudenīgajai mājsēdei. Jāatzīmē, ka grāmata tika izdota 2012. gadā, krietni agrāk par filmu.

Grāmata visnotaļ detalizēti iedziļinās zemūdens valstības mitoloģijā. Viss kas saistīts ar nārām ir paskaidrots – to dziesmas, lāsti un pat veidi kā nāru nogalināt, kas nav nebūt tik vienkārši, kā trāpīt nārai ar harpūnu. Izbēgt no nāras valgiem ir grūtāk, nekā tajos nokļūt. Aizmirstiet to, ko par nāriņām ir stāstījušas Disneja filmas, viss ir mazliet sarežģītāk.

Kopvērtējums:

Sižets: Mistisks, romantisks. 19.gadsimta “noir” stila sieviešu romāns priekš vīriešiem.

Zīmēšanas stils: Atbilstošs. Melnbalts, drūms, taču tanī pat laikā, mazliet komisks. Zīmēšana veikta ar ogli, ļoti gaumīgi.

Vērtējums: 8 bākas no 10.

0

Kā es ilustrēju grāmatu.

2018.gada vasarā es saņēmu teorētisku piedāvājumu kaut kad nākotnē uzzīmēt kādai grāmatai bildes. Autori, Baibu Zīli, personīgi neesmu saticis, taču pazīstu no dažiem kopīgiem, virtuāliem projektiem. Piekritu bez liekas domāšanas. Piekritu un aizmirsu.

Pie šīs sarunas mēs atgriezāmies decembrī. Es vēlreiz apstiprināju, ka esmu gatavs uzzīmēt ilustrācijas grāmatai, un pēc neilgām pārrunām savā e-pastiņā saņēmu manuskriptu. Man bija piešķirta pilna radoša brīvība, zīmē ko gribi. Tad nu es arī ņēmu rokā rapidogrāfu un ķēros pie darba.

Lasīju un zīmēju. Lūk, attēlā, grāmatas personāžs — pusmūža vīrietis, kurš ieradies uz “tievēšanas nometni”. Izsalcis, dusmīgs kā pūķis un noguris. Zīmēju uz papīra. Attēlus vēlāk ieskenēju (nobildēju ar fotoaparātu) un apstrādāju datorā. Piemēram, šortiņi vīrietim un arī kedas iekrāsoti fotošopā. Ielikt un vēlāk palabot lielu melnu krāsas pleķi ir vieglāk datorā nevis uz papīra.

Vienu brīdi radās doma katras nodaļas beigās likt atšķirīgu simbolu. Kaut ko, kam būtu sakars ar nodaļā rakstīto. Pēdējās nodaļas beigās — finiša karogs, loģiski. Lai bildes nesajuktu, rakstīju nodaļas numuru pie attēla. Vēlāk attiecīgās nodaļas numuru piešķīru bildes nosaukumam, tipa 23.png.

Ja autore raksta, ka grāmatas varonei pieder akita šķirnes suns, tad bija jāver Google un jāmeklē kā šīs šķirnes suns izskatās dzīvē. Radošā brīvība ir viens, bet fakti ir svarīgi, melot, lielākoties, nav labi.

Visas bildes es uzzīmēju aptuveni mēneša laikā. Zīmēju teju katru dienu, aptuveni stundu vai divas dienā. Visnotaļ meditatīvs un disciplinējošs pasākums. Attēlus nosūtīju uz mākslinieciskās redaktores Vitas Lēnertes e-pastu. Attēlu galējā apstrāde un vāka izskats bija Zvaigzne ABC kolektīva ziņā. Interesanta nianse — spēļu kārts attēls uz vāka ir apgriezts spoguliski apkārt.

Sanāca tīri OK. Man, kā web komiksu autoram ir diezgan neierasti redzēt savus zīmējumus uz tipogrāfijas papīra. Uzskatu, ka ilustrēta grāmata ir pievilcīgāka par grāmatu bez bildēm. Gribētos lai izdevniecības nekautrētos piesaistīt māksliniekus arī pieaugušo grāmatu ilustrēšanai.

0

Par komiksiem. Emily Carroll.

Turpināšu rakstīt par komiksiem.

Viena no manām mīļākajām interneta komiksu autorēm ir Emīlija Kerrola (Emily Carroll: web, twitter). Burvīgi, ka viņas komiksi ir pieejami onlainā un bez maksas. Ja kāds vēl nav redzējis, iesaku apmeklēt viņas lapu un iepazīties, sadaļa “Comics”, viegli atradīsies. Emīlijas Kerrolas darbi ir nedaudz garāki, nekā ierastie vebkomiksi, sižets prasa iedziļināšanos, bet lasīšanas laikā radušies jautājumi, bieži vien paliek neatbildēti. No visas sirds  ienīstu tādu rakstnieku paņēmienu, kā neskaidras beigas (open ending), taču Emīlija Kerrola ir viena no tiem retajiem autoriem, kam es piedodu šādu gājienu. Žanrs — šausmas un mistērija, pie tam ļoti kvalitatīvā izpildījumā. Sižets ievelk, un pēc izlasīšanas ļoti ilgi neatlaiž.

Fragments no komiksa: “The hole the fox did make”.

Dažus gadus atpakaļ Emīlijai Kerrolai iznāca grāmata “Through the Woods”. Protams, ka man vajadzēja šo grāmatu. Grāmata kļuva par gada labāko pirkumu.

Grāmatā kopā ir pieci stāsti. Četri pavisam jauni un viens — “His face all red”, ir pieejams autores interneta vietnē. Bija neierasti lasīt šo stāstu no grāmatas lappusēm, nedaudz atšķiras attēlu formatējums, papildus nāk grāmatas svars, lappušu čaukstoņa un tipogrāfijas smarža. Jāatzīmē, ka poligrāfija ir lieliska. Ja autore nolemtu nodrukāt arī pārējos internetā pieejamos komiksus, es to noteikti iegādātos.

Fragments no darba “His face all red”.

Emīlija Kerrola ir lieliska ilustratore un meistarīga sižetu veidotāja. Tāpēc es izvairos saukt viņas darbus par komiksiem, bet tā vietā izmantoju vārdus “stāsti”, “darbi” un tamlīdzīgi.

Pat teksts ir attēlots ar vislielāko rūpību un uzmanību. Tas ir neatņemama ilustrācijas sastāvdaļa. Burtu izmērs, forma un krāsa ir tikpat svarīgi cik vārdu saturs. Un saturs nereti tiek pasniegts dzejā.

Šausmu žanra likums ir tāds, ka laimīgas beigas ir teju neiespējamas. Paradoksāli, ka no visiem grāmatā esošajiem stāstiem, pie nosacīti laimīgām beigām ir tikusi tikai pasaka par Sarkangalvīti. Par kādām laimīgām beigām var būt runa, ja ar varoņiem mēdz notikt kaut kas tāds?

Grāmata “Through the Woods” ir lasāmviela pieaugušajiem, bez šaubām. Pusaudži arī novērtēs. Stilīga vardarbība, šķipsna erotikas, vilinošs sižets. Taču Emīlija Kerrola, ir piedalījusies kādas grāmatas veidošanā, kura iepriecinātu arī mazākus lasītājus. Angļu valodā lasīt protošus, protams.

“Baba Yaga’s Assistant”, autore Marika McCoola, ilustrējusi Emīlija Kerrola. Baba Jaga ir ragana kura dzīvo namiņā uz vistas kājiņām. Lasot šo pasaku, uzreiz atcerējos savu bērnību, kad labākā lasāmviela bija “Sprīdīša bibliotēka”, bet labākās filmas reizi nedēļā rādīja raidījums “Pasaka, pasaciņa”. Un Aleksandra Rou pasaku filmas par raganām, Kaščeju un citiem zvēriem bija vienīgais pieejamais logs fantāzijas žanrā. Tie tik bija laiki.

Un tagad kopvērtējums:

Sižets: Mistisks, vārda labākajā nozīmē. Esat saskārušies ar kādu no “Silent Hill” spēlēm? Atceraties to drēgno “Saya no Uta” sajūtu? Aptuveni uz to pusi.

Zīmešanas stils: Izcils.

Sajūtas: Gribu vēl. Grāmata “Through the woods” man tik ļoti patika, ka gribējās ar to padalīties, un es to uzdāvināju kādam jaukam cilvēkam. Šī grāmata man tik ļoti patika, ka es to nopirkšu vēlreiz.

Grāmatas lielākoties pērku Amazonā vai “Better world books”. Mana karstākā vēlēšanās šobrīd ir tāda, lai vietējās izdevniecības pievērš uzmanību Emīlijas Kerrolas darbiem un rod iespēju tos izdot latviešu valodā. Būtu laiks beigt tiražēt kārtējās lūzeru dienasgrāmatas un pievērsties labi uzrakstītai un talantīgi ilustrētai literatūrai.