Category Archives: Teksti

Par sevi.

~

Kādreiz, tālajos deviņdesmitajos, kad es vēl biju pavisam mazs zēns, es pavadīju vasaras pie saviem vecvecākiem Rēzeknē. Vienaudžu manā apkārtnē īsti nebija, taču vectēva grāmatu plauktos bija Žila Verna, Aleksandra Dimā, Džeimsa Fenimora Kūpera un citu rakstnieku grāmatas, un lai sevi kaut kā izklaidētu, es lasīju pamatīgi un daudz. Un vēl vectēvam bija lērums ar rakstāmpiederumiem – pildspalvas, blociņi, zīmuļi un flomāsteri. Bija arī kaudzes ar vēstuļu papīru, melna kaligrāfijas tuša un tintes pildspalvas ar maināmiem uzgaļiem. Un es zīmēju.

Kaut kad tajos laikos es iepazinos ar komiksu pasauli, kurus piedāvāja izdevniecība “Egmont Latvija”. Nekāds Marvel un DC pat nebija dzirdēti, galvenie komiksu žurnāli bija “Mickey Mouse” un “Donalds Daks”. Un komiksi uzreiz kļuva par manu mīļāko lasāmvielu. Protams, ka arī es pats uzreiz mēģināju zīmēt ilustrētus stāstiņus. Ļoti īsus, vēlams smieklīgus, cik nu toreiz man bija izpratne par humoru.

Tagad ir jāpastāsta, ka Rēzeknē toreiz bija un arī vēl joprojām ir avīze “Rēzeknes Vēstis”. Un šai avīzei bija pielikums bērniem “Kurkulēns”, kurš publicēja bērnu vēstules, zīmējumus un dzejoļus.

Un es, vecvecāku skubināts, aizsūtīju avīzei savu pirmo komiksu. To, kas augstāk, par makšķernieku. Par publikāciju es saņēmu savu pirmo honorāru – divus latus. Wooow! Biju stāvā sajūsmā, tāpēc turpināju zīmēt.

Tanī pat laikā, avīze “Diena” ik nedēļu publicēja komiksu seriālu par runci Gārfīldu. Atšķirībā no Donalda Daka vai Mikī peles, šie komiksi bija ļoti īsi, ļoti kodolīgi. Kā anekdotes. Un es, Gārfīlda iedvesmots, uzīmēju komiksu par runci. Neko ilgi nedomājot par viņa vārdu, es runci nosaucu par Punci. Jo atskaņas. Runča sejas vaibstus es nospiedu iedvesmojos no Gārfīlda, protams.

Un tā lieta aizgāja. Runcis Puncis man tik ļoti iepatikās, ka turpmāk es zīmēju tikai viņu. Šo varoni zīmēju vairākus gadus. Lielākoties skolas brīvlaikā, kuru allaž pavadīju Rēzeknē. Zīmējot Runci Punci, es tīri uzlaboju arī savas zīmēšanas prasmes un izstrādāju to, ko varētu nosaukt par savu stilu.

Es zīmēju Runci Punci līdz pat devītajai klasei, kad manas intereses nomainījās, un skola un pulciņi, un pusaudžu izdarības ņēma virsroku.

Es atsāku zīmēt savus divdesmit gadus vēlāk. Visu, ke es uzzīmēju lieku šeit, Stulbums.com lapā un vēl mazliet tiek Cehs.lv. Luste zīmēt joprojām ir, taču sadzīve, darbs un ģimene, protams, koriģē mana brīvā laika izmantošanu. Gan jau, būs labi.

Nobeigumā vēl teikšu, ka hobiji ir forši un, ja kaut kas jums bērnībā / jaunībā dikti patika, bet tika atstāts novārtā, pamēģiniet to atkārtot tagad. Tā vijole pati sevi neuzspēlēs. Jā, un nelamājiet bērnus par apzīmētām tapetēm, varbūt nākotnē tiešām izaugs krietns mākslinieks vai māksliniece.

Par komiksiem. Persepolis.

~

Ko mēs zinām par Irānu? Runāšu par sevi un atzīšos. Neko īpaši daudz. Islāmistu valdība, sankcijas, embargo un protesti. Daudzas desmitgades viņi dzīvo visnotaļ izolēti un, kā es varu lasīt no ziņu virsrakstiem, viņi ir apdraudējums rietumu pasaulei. Irānas kultūra? Kaut kas, kaut kas saistīts ar seno Persiju, paklāji, pasakas un Šeherezāde. Mūsdienu kultūra? …

Lūdzu piedošanu par savu ignoranci. Kad uzzināju, ka pastāv irāņu autores komikss par dzīvi Irānā, es zināju, ka tas ir jāizlasa. Un, ak, dievs, tas tik bij’ ceļojums.

Persepolis.
Autore: Mardžana Satrapi (Marjane Satrapi, مرجان ساتراپی )

Autobiogrāfisks vizuālais romāns. Neesmu autobiogrāfiju piekritējs, bet šis būs rets izņēmums. Grāmata ir diezgan apjomīga un, manā gadījumā, tā ir antoloģija, kas sastāv no iepriekš publicētiem krājumiem Persepolis 1, 2, 3 un 4. Galvenā varone, Mārdžija (Marji), grāmatas lappusēs no jaunas meitenes izaug līdz jaunai sievietei, detalizēti apraksta dzīvi Irānā, kā arī savu ceļojumu uz Eiropu un atgriešanos atpakaļ mājās.

Grāmata sastāv no daudzām astoņu līdz desmit lappušu garām nodaļām. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, neliela dzīves epizode, kas veido vienu garu, secīgu vēstījumu visas grāmatas garumā. Autore atklāti dalās ar savu pieredzi, par pirmo cigareti un par pirmo iemīlēšanos, par jautriem un par skumjiem brīžiem.

Irānas vēsture ir nemitīga apvērsumu un protestu virkne. Grūti noticēt, ka valstī, kur nemieri tiek apspiesti ar vislielāko nežēlību, cilvēki joprojām atļaujas iziet ielās un paust savu nostāju. Grāmatas autore stāsta par savu pieredzi, taču atzīstas, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības vairs nav piedalījusies demonstrācijās.

Skaidrs, ka dzīve Irānā nav nedz viegla, nedz vienkārša. Dažas grāmatā aprakstītās epizodes ir ļoti skumjas. Dažas – patiesi traģiskas. Viena epizode bija īpaši sāpīga. Gluži kā grāmatā “Āķis 22”, tuvāk beigām, kad pilots Joseriāns pēkšņi paliek viens pats, aci pret aci ar kara šausmām. Un kā mēdz teikt – karš nekad nemainās.

Kā vecāki uzzināja, ka viņu meita pirms nāvessoda izpildīšanas tika izprecināta un izvarota? Likums paredz, ka līgavainis maksā līgavas vecākiem izpirkumu. Nogalinātās sievietes vecāki saņēma kāzu izpirkuma maksu no valsts kases. Dura lex, sed lex.

Dzīvot šādos apstākļos ir ārkārtīgi sarežģīti. Cīnieties – teju neiespējami. Tomēr cilvēki cenšas saglabāt optimismu, turas cieši pie draugiem un radiem, meklē dzīves mazos prieka mirkļus. Pat tad, kad valdība diktē ko darīt, ko domāt un ko vilkt mugurā, arī tad ir vieta nelielam manevram, lai atpazītu savējos – mazliet brīvāk un mūsdienīgāk domājošos.

Jaunieši, kas vēl nepazīst baiļu var atļauties vairāk. Slepeni iegādāta rietumu mūzika vai apģērba gabals ir gan priekšmets ar ko lepoties, gan veids, kā uzrauties uz nepatikšanām. Okupācijas varas teritorijā izaugušajiem šis ir zināms fakts.

Grāmatas autore, viņa arī galvenā varone, ir uzaugusi rietumnieciski domājošo ļaužu ģimenē. Vecāki, saprazdami, ka meitai, savu uzskatu dēļ, dzimtenē draud nāves briesmas, palīdz viņai izceļot uz Austriju. Kādu laiku padzīvojusi Eiropā, Mārdžija nolemj atgriezties uz dzimteni, jo nejūtas iederīga brīvībā un bezrūpībā uzaugušo cilvēku vidū. Irānā viņa satiek citus mūsdienīgi/ rietumnieciski domājošus jauniešus, taču saprot, ka arī te viņai vairs nav vietas. Plaisa starp Mārdžiju un citiem modernajiem irāniešiem ir kļuvusi lielāka. Pieaugšana radikāli reliģiozā vidē iespaidos pat visnoturīgākos prātus.

Komiksā ir ļoti daudz teksta. Būtībā, tas ir lielākoties lasāms gabals, ar daudz dialogiem un ilustrācijām. 2007. gadā pēc grāmatas motīviem tika izveidota animācijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis būs gadījums, kad filma kvalitātes ziņā neatpaliek no grāmatas. Iesaku vispirms noskatīties filmu, un tad, ja aizķers, ķerties arī pie lasīšanas.

Kopvērtējums:

Sižets: Liktenīga autobiografija.

Zīmēšanas stils: Melns uz balta (mans mīļākais stils), nekādu pustoņu.

Vērtējums: 8 protesta dūres no 10.

Autore ir stāstījusi intervijās, ka grāmata ir autobiogrāfiska, nevis dokumentāla. Daudzi notikumi ir aprakstīti tā, lai veidotos literārs darbs, nevis precīza reportāža. Pieļaušu, ka daudzi fakti ir aprakstīti tā, lai neapdraudētu Irānā dzīvojošos tuviniekus, nevis lai karmas pēc sabiezinātu krāsas. Pati autore šobrīd dzīvo un strādā Francijā, uz kurieni plānoja doties grāmatas beigās.

Šobrīd, kad tuvākajās kaimiņvalstīs attīstās Irānveidīgi, izolēti un pret rietumiem agresīvi noskaņoti režīmi, komiksā aprakstītie notikumi ir uztverami teju kā draudīgs pareģojums.

Par komiksiem. Sailor Twain.

~

Komiksi mēdz būt dažādi. Es pats zīmēju vebkomiksus – īsus stāstus, kurus veido 3 vai 4 secīgi attēli un teksts. Komiksi, kurus regulāri izdod papīra formātā — DC, Marvel u.c. supervaroņu stāsti, kā arī japāņu manga, tie sastāv no vidēji 24 lappusēm. Un tad vēl ir grafiskie romāni, piemēram iepriekš apskatītais “Watchmen” – to garums mēdz būt no 48 lappusēm līdz 200 un pat vēl vairāk. Un tad ir tādas grāmatas kā “Sailor Twain”.

Autors: Marks Sīgels (wiki, twitter)

OK, uzreiz atrunāšos, lappušu skaits nav kritērijs pēc kura vērtēt grāmatu, gluži tāpat kā mēs nevērtējam kino vai mūziku pēc to garuma. Bet es nevaru to noklusēt – 399 lappuses lielisku ilustrāciju un aizraujoša teksta.

Darbība notiek 19.gadsimta beigās, Hudzona upes ielejā. Stāsts ir par kuģa kapteini Tveinu, kurš upē ierauga un izglābj ievainotu nāru.

Sākas intrigas, romantika un iesaistās pārdabiskie spēki. Kapteinis iemīlas, cenšas nāru noslēpt no svešām acīm, taču tas īsti neizdodas un sirdī iezogas bailes un greizsirdība. Kurš būs tas, kuram nāra nodziedās savu dziesmu? Kurš viņu vēlējās nogalināt un kas slēpjas zemūdens dvēseļu valstībā? Grāmata pakāpeniski sniegs atbildes, taču atstās vietu arī lasītāja interpretācijai.

Varētu jau salīdzināt šo stāstu ar reiz populāro filmu un grāmatu sēriju “Krēsla”, taču grāmatā “Sailor Twain” viss šķiet mazliet nopietnāk un ir vairāk orientēts uz pieaugušu lasītāju. Labāks salīdzinājums būtu 2019 gada filma “Lighthouse”. Drēgns, miglains laiks, apkārt ūdens, un pakāpeniski pazūd atšķirība starp realitāti, atmiņām un murgiem. Atbilstoša lasāmviela rudenīgajai mājsēdei. Jāatzīmē, ka grāmata tika izdota 2012. gadā, krietni agrāk par filmu.

Grāmata visnotaļ detalizēti iedziļinās zemūdens valstības mitoloģijā. Viss kas saistīts ar nārām ir paskaidrots – to dziesmas, lāsti un pat veidi kā nāru nogalināt, kas nav nebūt tik vienkārši, kā trāpīt nārai ar harpūnu. Izbēgt no nāras valgiem ir grūtāk, nekā tajos nokļūt. Aizmirstiet to, ko par nāriņām ir stāstījušas Disneja filmas, viss ir mazliet sarežģītāk.

Kopvērtējums:

Sižets: Mistisks, romantisks. 19.gadsimta “noir” stila sieviešu romāns priekš vīriešiem.

Zīmēšanas stils: Atbilstošs. Melnbalts, drūms, taču tanī pat laikā, mazliet komisks. Zīmēšana veikta ar ogli, ļoti gaumīgi.

Vērtējums: 8 bākas no 10.

Kā es ilustrēju grāmatu.

~

2018.gada vasarā es saņēmu teorētisku piedāvājumu kaut kad nākotnē uzzīmēt kādai grāmatai bildes. Autori, Baibu Zīli, personīgi neesmu saticis, taču pazīstu no dažiem kopīgiem, virtuāliem projektiem. Piekritu bez liekas domāšanas. Piekritu un aizmirsu.

Pie šīs sarunas mēs atgriezāmies decembrī. Es vēlreiz apstiprināju, ka esmu gatavs uzzīmēt ilustrācijas grāmatai, un pēc neilgām pārrunām savā e-pastiņā saņēmu manuskriptu. Man bija piešķirta pilna radoša brīvība, zīmē ko gribi. Tad nu es arī ņēmu rokā rapidogrāfu un ķēros pie darba.

Lasīju un zīmēju. Lūk, attēlā, grāmatas personāžs — pusmūža vīrietis, kurš ieradies uz “tievēšanas nometni”. Izsalcis, dusmīgs kā pūķis un noguris. Zīmēju uz papīra. Attēlus vēlāk ieskenēju (nobildēju ar fotoaparātu) un apstrādāju datorā. Piemēram, šortiņi vīrietim un arī kedas iekrāsoti fotošopā. Ielikt un vēlāk palabot lielu melnu krāsas pleķi ir vieglāk datorā nevis uz papīra.

Vienu brīdi radās doma katras nodaļas beigās likt atšķirīgu simbolu. Kaut ko, kam būtu sakars ar nodaļā rakstīto. Pēdējās nodaļas beigās — finiša karogs, loģiski. Lai bildes nesajuktu, rakstīju nodaļas numuru pie attēla. Vēlāk attiecīgās nodaļas numuru piešķīru bildes nosaukumam, tipa 23.png.

Ja autore raksta, ka grāmatas varonei pieder akita šķirnes suns, tad bija jāver Google un jāmeklē kā šīs šķirnes suns izskatās dzīvē. Radošā brīvība ir viens, bet fakti ir svarīgi, melot, lielākoties, nav labi.

Visas bildes es uzzīmēju aptuveni mēneša laikā. Zīmēju teju katru dienu, aptuveni stundu vai divas dienā. Visnotaļ meditatīvs un disciplinējošs pasākums. Attēlus nosūtīju uz mākslinieciskās redaktores Vitas Lēnertes e-pastu. Attēlu galējā apstrāde un vāka izskats bija Zvaigzne ABC kolektīva ziņā. Interesanta nianse — spēļu kārts attēls uz vāka ir apgriezts spoguliski apkārt.

Sanāca tīri OK. Man, kā web komiksu autoram ir diezgan neierasti redzēt savus zīmējumus uz tipogrāfijas papīra. Uzskatu, ka ilustrēta grāmata ir pievilcīgāka par grāmatu bez bildēm. Gribētos lai izdevniecības nekautrētos piesaistīt māksliniekus arī pieaugušo grāmatu ilustrēšanai.

Par komiksiem. Emily Carroll.

~

Turpināšu rakstīt par komiksiem.

Viena no manām mīļākajām interneta komiksu autorēm ir Emīlija Kerrola (Emily Carroll: web, twitter). Burvīgi, ka viņas komiksi ir pieejami onlainā un bez maksas. Ja kāds vēl nav redzējis, iesaku apmeklēt viņas lapu un iepazīties, sadaļa “Comics”, viegli atradīsies. Emīlijas Kerrolas darbi ir nedaudz garāki, nekā ierastie vebkomiksi, sižets prasa iedziļināšanos, bet lasīšanas laikā radušies jautājumi, bieži vien paliek neatbildēti. No visas sirds  ienīstu tādu rakstnieku paņēmienu, kā neskaidras beigas (open ending), taču Emīlija Kerrola ir viena no tiem retajiem autoriem, kam es piedodu šādu gājienu. Žanrs — šausmas un mistērija, pie tam ļoti kvalitatīvā izpildījumā. Sižets ievelk, un pēc izlasīšanas ļoti ilgi neatlaiž.

Fragments no komiksa: “The hole the fox did make”.

Dažus gadus atpakaļ Emīlijai Kerrolai iznāca grāmata “Through the Woods”. Protams, ka man vajadzēja šo grāmatu. Grāmata kļuva par gada labāko pirkumu.

Grāmatā kopā ir pieci stāsti. Četri pavisam jauni un viens — “His face all red”, ir pieejams autores interneta vietnē. Bija neierasti lasīt šo stāstu no grāmatas lappusēm, nedaudz atšķiras attēlu formatējums, papildus nāk grāmatas svars, lappušu čaukstoņa un tipogrāfijas smarža. Jāatzīmē, ka poligrāfija ir lieliska. Ja autore nolemtu nodrukāt arī pārējos internetā pieejamos komiksus, es to noteikti iegādātos.

Fragments no darba “His face all red”.

Emīlija Kerrola ir lieliska ilustratore un meistarīga sižetu veidotāja. Tāpēc es izvairos saukt viņas darbus par komiksiem, bet tā vietā izmantoju vārdus “stāsti”, “darbi” un tamlīdzīgi.

Pat teksts ir attēlots ar vislielāko rūpību un uzmanību. Tas ir neatņemama ilustrācijas sastāvdaļa. Burtu izmērs, forma un krāsa ir tikpat svarīgi cik vārdu saturs. Un saturs nereti tiek pasniegts dzejā.

Šausmu žanra likums ir tāds, ka laimīgas beigas ir teju neiespējamas. Paradoksāli, ka no visiem grāmatā esošajiem stāstiem, pie nosacīti laimīgām beigām ir tikusi tikai pasaka par Sarkangalvīti. Par kādām laimīgām beigām var būt runa, ja ar varoņiem mēdz notikt kaut kas tāds?

Grāmata “Through the Woods” ir lasāmviela pieaugušajiem, bez šaubām. Pusaudži arī novērtēs. Stilīga vardarbība, šķipsna erotikas, vilinošs sižets. Taču Emīlija Kerrola, ir piedalījusies kādas grāmatas veidošanā, kura iepriecinātu arī mazākus lasītājus. Angļu valodā lasīt protošus, protams.

“Baba Yaga’s Assistant”, autore Marika McCoola, ilustrējusi Emīlija Kerrola. Baba Jaga ir ragana kura dzīvo namiņā uz vistas kājiņām. Lasot šo pasaku, uzreiz atcerējos savu bērnību, kad labākā lasāmviela bija “Sprīdīša bibliotēka”, bet labākās filmas reizi nedēļā rādīja raidījums “Pasaka, pasaciņa”. Un Aleksandra Rou pasaku filmas par raganām, Kaščeju un citiem zvēriem bija vienīgais pieejamais logs fantāzijas žanrā. Tie tik bija laiki.

Un tagad kopvērtējums:

Sižets: Mistisks, vārda labākajā nozīmē. Esat saskārušies ar kādu no “Silent Hill” spēlēm? Atceraties to drēgno “Saya no Uta” sajūtu? Aptuveni uz to pusi.

Zīmešanas stils: Izcils.

Sajūtas: Gribu vēl. Grāmata “Through the woods” man tik ļoti patika, ka gribējās ar to padalīties, un es to uzdāvināju kādam jaukam cilvēkam. Šī grāmata man tik ļoti patika, ka es to nopirkšu vēlreiz.

Grāmatas lielākoties pērku Amazonā vai “Better world books”. Mana karstākā vēlēšanās šobrīd ir tāda, lai vietējās izdevniecības pievērš uzmanību Emīlijas Kerrolas darbiem un rod iespēju tos izdot latviešu valodā. Būtu laiks beigt tiražēt kārtējās lūzeru dienasgrāmatas un pievērsties labi uzrakstītai un talantīgi ilustrētai literatūrai.

Par komiksiem. Watchmen.

~

Nolēmu papildināt savu blogu ar komiksu apskatiem. Ja kāds meklē informāciju latviešu valodā par komiksiem un grafiskajiem romāniem, tad šis kāds bieži vien nonāk pie atziņas, ka informācijas ir gaužām maz. Šinī brīdī latviešu komiksu blogs Stulbums.com nāks talkā. Atļaušos būt neobjektīvs – sausus faktus un neitrālus uzskatus lūdzu meklēt Vikipēdijā. Tāpat man pašam būs kādreiz interesanti atgriezties pie sava apraksta un novērtēt vai laikam ejot esmu mainījis savas domas. Rakstīšu par komiksiem, kurus esmu izlasījis papīra formātā, turot rokā žurnālu vai grāmatu un šķirstot īstas lapas.

Tātad. Watchmen. Autori: Leģendārais Alans Mūrs (V for Vendetta, The Killing Joke u.c.) un talantīgais Deivs Gibonss (Neskaitāmi darbi pie Dark Horse, DC, Marvel u.c.).

Atzīšos, ka es šo komiksu izlasīju kādu laiku pēc tam, kad biju noskatījies tāda pat nosaukuma filmu. Filma patika. Komiksa lasīšana gan man atgādināja bērnības sajūtas – reiz  es biju noskatījies krievu filmu “Trīs musketieri.” To, kurā D’Artanjans ar biedriem daudz dzied, dzer un veikli vicina špagas, apmetņus un spalvas uz cepurēm. Un es nolēmu izlasīt oriģinālo Aleksandra Dimā grāmatu. Un grāmata man šķita totāls un garlaicīgs sūds, kurā nekas nenotiek. Grāmatu es izlasīju nedaudz vēlāk, tīņa gados, kad uz vasaru biju izsūtīts trimdā (ciemos) pie radiem, kuriem nebija televizora. Jāatzīst, ka grāmata patika. Pirmajā lasīšanas reizē gan es netiku tālāk par pirmo vai otro nodaļu. Var teikt, ka līdz grāmatai man vēl bija jāizaug.

Līdzīgs stāts ir ar Watchmen. Tu sāc lasīt un apjūc. Sākums ir raits un saprotams. Slepkavība, intriga, iepazīšanās ar galvenajiem varoņiem. Katrs no viņiem ir interesants – dziļš, mazrunīgs un noslēpumains. Un tad sižets sāk locīties, sazaroties un mest līkumus. Notikumi risinās nosacītā tagadnē, pagātnē, uz Zemes, Marsa, personāžu iztēlē un komiksā, kuru lasa dotā komiksa personāži. Un tas vēl ir tāds vienkāršots apkopojums.


Lūk. Vienā lappusē notiek darbība, kura risinās trīs dažādos laika posmos, pie tam, visi notiek pagātnē.

Grafiskais romāns “Watchmen” sākotnēji tika publicēts kā ikmēneša izdevums. Lasītājam bija dots vesels mēnesis lai izlasītu apmēram 26 lappuses. Izlasītu, noliktu plauktiņā, tad atgrieztos pie izlasītā vēlreiz.

Katras nodaļas beigās ir papildus materiāli: vēstules, bildes, intervijas, viss no “Watchmen” pasaules, kas palīdz iedziļināties notiekošajā, taču vienlaicīgi apgrūtina jau bez tā plašā apjoma uztveršanu. 2017.gadā grafiskais romāns “Watchmen” ir pieejams uzreiz pilnībā, vienas grāmatas ietvaros. Un kad sāc lasīt visu uzreiz, tad ap trešo nodaļu sižeta pavedieni sāk izzust, galva piebriest no intrigām un notikumi šķiet savstarpēji nesaistīti un absurdi. Šinī vietā ir jāiedarbina pacietība un jāiet uz priekšu, beigās viss būs vairāk vai mazāk paskaidrots.

“Watchmen” galvenā zvaigzne ir Roršahs. Lai gan šinī grafiskajā romānā ir ļoti daudz detalizēti aprakstītu personāžu, visu romānu var lasīt kā Roršaha biogrāfiju. Ir parādīti galvenie notikumi, kuri veidoja Roršaha personību. Bērnības traumas, neveiksmes, zaudējumi, lasītājs redz, kā neveikls puika kļūst par neapstādināmu, bet taisnīgu nāves mašīnu.

No otras puses, Roršahs ir bez gala klišejains. Jei bogu, šitādi mazrunīgi antivaroņi ar ielu rūdījumu ir teju katrā otrajā spriedzes filmā. Komiksā “Sin City” katrs pirmais ir tāds.

Grāmatā ir daudz teksta.

Ļoti daudz teksta, kas lielākoties ir veidots glītā rokrakstā, kas ļoti atgādina Comic sans. Un te ir jāatzīmē, ka “Watchmen” bija veidots vairākus gadus pirms Comic sans, un ir tieši iedvesmojis Microsoft fonta veidotāju.

Teksta daudzums vietām tiek līdzsvarots ar klusuma brīžiem.

Jebkurā gadījumā “Watchmen” ir lasāms kā labi ilustrēta grāmata, nevis komikss.

Un tagad pa punktiem.

Sižets: Drūms, savērpts, mīklains. Sižetā ir gan detektīvstāts, gan politiskas intrigas, mīlestība, kaisle un nodevība – viss kas pieder pie klasiska film noir žanra. Pirmajā lasīšanas reizē šķiet ārkārtīgi sarežģīts, taču fināls saliek visu pa plauktiņiem. Lasīt vēlreiz? Ne katrs saņemsies.

Sižets nav priekš bērniem un jauniešiem. Bet ne tā, kā “Deadpool”, kur ir forši pieaugušo joki un daudz vardarbības.

Sižets ir pilns ar pusmūža krīzes skartajiem. Nepiepildītas cerības, liekais svars, problēmas ar erekciju, tas viss ir daļa no neforšās pieaugušo dzīves, kuru parāda “Watchmen”.

Zīmēšanas stils: klasisks (nedaudz novecojis). Bildes ir glītas, atmosfēriskas, ārkārtīgi detalizētas. Tanī pat laikā ir jāatzīst, ka mūsdienu ilustratoru rīcībā ir daudz vairāk rīku attēlu veidošanai.


Vienā atvērumā tiek pieminēta Kristāla nakts, bālganzaļš zirgs, “Diena, kad apstājās zeme” un salauzts uzraksts “Utopia”. Google, ja nezini.

Vai es ieteiktu šo komiksu: Nevaru atbildēt. Grafiskais romāns ir ieguvis kulta statusu un pelnītu atzinību. Un šis kulta statuss trakoti apgrūtina godīgu šī darba recenziju. Vai drīkst kritizēt klasiku? Vai pieļaujams jautāt, vai Rūdolfs Blaumanis ir prasts, Rainis kokains un Aleksandrs Čaks ir (bija) lēti pārdevies? Vai patiešām? Reti kurš pēc skolas pabeigšanas ir atkārtoti izlasījis obligātās literatūras avotus. Zaļā zeme un Mērnieku laiki palika vidusskolas domrakstos. Līdzīgi ir ar “Watchmen”. Obligāti lasāms gabals, kura lasīšana, diemžēl, vairumam nesagādās prieku.

Vērtējums: 8 “Nāves ēnā” no 10.

Grāmata ir pieejama angļu valodā tepat Latvijā, ja nemaldos, Jāņa Rozes grāmatnīcās. Es, savukārt, to lietotu pasūtīju internetā, izmantojot Better world books.

Blogu tops

~

Gemius pavasara un rudens blogu apmeklētāju statistikas mērīšana ir kļuvusi par tradīciju. Divreiz gadā Latvijas blogu autori mērās ar virtuāliem gailīšiem un, atkarībā no rezultāta, priecājas vai skumst (izrāda vienaldzību) par mērījumu rezultātiem. Es arī vairākus gadus piedalījos blogu topā, taču šogad vairs nē. Pietiks. Paldies, bļe.

Pirmkārt, vārda „blogs” mīklainā definīcija ļauj blogu topā piedalīties projektiem, kas blogi nemaz nav. Ja ievērtē pagājušā gada rezultātus, pirmajā pieciniekā blogu nav pavisam. Manuprāt, bloga galvenā vērtība ir autors un autora radīts saturs + viedoklis.  Līdz ar to projekti, kuri apskata (pārpublicē) ziņas, sensācijas, smalko aprindu hronikas un IT jaunumus, nebūtu pieskaitāmi pie blogiem. Kristaps Skutelis kādreiz azartīgi aizstāvēja viedokli, ka, ja jau kursors.lv apskatus raksta viņš un komanda, tad viņu veikums ir blogs, nevis kas cits. Nu huj viņu zin. Delfi.lv ziņas arī raksta dzīvi cilvēki, nevis roboti, taču šis monstrs nepretendē uz kautrīgo bloga titulu. Atļaušos uzrunāt bloga autoru. Kristap, vienreiz kļūsti pieaudzis un ej pie lieliem puikām, prom  no mūsu smilšukastes.

Otrkārt, esmu mainījis savu viedokli par mērķiem un sasniegumiem, ko dod piedalīšanās blogu topā. Kādreiz biju priecīgs par katru vismazāko iespēju izcelt slavas saulītē Stulbums.com. Cītīgi sekoju katrai pieminēšanai sociālajos tīklos un interneta medijos, lepojos ar katru jaunu hipersaiti uz šo lapu. Un esmu nonācis pie secinājuma, ka labākais veids kā reklamēt savu blogu, ir nevis to „reklamēt”, bet radīt labu saturu. Pieturos pie pārliecības, ka SEO izmantošana izraisa taisnās zarnas vēzi, aknu mazspēju, vīriešu neauglību un sieviešu plikpaurību. Un sava bloga atrašanās blogu topa otrajā vai trešajā desmitniekā šobrīd ir tikai tāds pusdirsts SEO mēģinājums.

Treškārt, blogu tops ir pārāk raibs. Nav interesanti mērīt komiksu bloga apmeklētāju skaitu ar kulinārijas, modes un „dzīvesstila” blogiem. Mums ir dažāda auditorija, dažādas intereses un dažāds hromosomu veids (un skaits).

Ceturkārt, Gemius blogu tops ir pārāk šaurs. Tas ietver apmēram 40 blogus. Tikai tos, kuri paši ir uzrunājuši Gemiusu un palūguši iekļaut tos statistikas mērīšanā. Tas neietver klab.lv lietotājus un vēl ļoti daudzus citus. Priekšstatu par Latvijas blogu patieso apmēru var sniegt resurss nekur.lv, kurš ikdienā apkopo blogu ierakstus un veido diennakts lasītāko rakstu izlasi.

N-kārt, cipariem nav nozīmes. Fenikss Fun var būt apmeklētākais resurss no topa, OK. Tik un tā, vienīgais veids, kā es to varētu apmeklēt, būtu neuzmanīgs klikšķis uz saīsinātās hipersaites. Tikmēr es ar vislielāko interesi lasīšu ko raksta Ksenija, Veidenbaums un Cehs.lv.  Izmantojot iespēju, gribu uzslavēt Latvijas vebkomiksu veidotājus  Ivaru Čiekuru, Mildas laiku un Kailus ļaudis. Diemžēl, oriģinālus vebkomiksus Latvijā zīmē  tik maz ļaužu, ka par kāda veida konkurenci nav jēgas runāt. Ceru, kad Spoki.lv autori sasniegs pubertāti, viņi pārstās atgremot memes un nāks bariņā. Zīmēt komiksus ir jautri, vienkārši un finansiāli izdevīgi. Izvēlies divus punktus no trim.

Paldies par uzmanību.